Efektivitāte 2015. gada pārskats

Muzeja potenciālu rādīs laiks

Par topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) radošo stratēģiju sarunā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes priekšsēdētāju Romanu Surnačovu pastāstīja ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs Kaspars Vanags, kurš ir arī viens no muzeja koncepcijas autoriem.

Ko jūs darījāt, pirms pievienojāties komandai, kas izstrādāja topošā muzeja koncepciju?

Tikko kā atgriezies no studijām Berlīnē, es kopā ar domubiedriem tolaik izveidoju starpdisciplināras sadarbības platformu Open, lai kopīgu mākslas projektu ietvaros “satīklotu” vizuālo mākslu adeptus, elektroniskās mūzikas eksperimentētājus, dzejniekus, nule kā dzimušās interneta mākslas aktīvistus un citus radošos spēkus. Kopā ar mums radīja tādi šobrīd Latvijas kultūras vidē pazīstami jaunie mākslinieki kā Miķelis Fišers, Gints Gabrāns, Katrīna Neiburga, Alvja Hermaņa leģendāro teātra izrāžu scenogrāfe Monika Pormale un citi.

Es joprojām nespēju aptvert, kā mums izdevās veiksmīgi īstenot tādus apjomīgus pasākumus kā nedēļu ilgu notikumu virkni pa visiem pieciem stāviem kosmētikas rūpnīcas Dzintars bijušajā cehā pašā Rīgas centrā vai multimediāla rakstura elektroniskās mūzikas un mākslas festivālu pamestā noliktavā ap stūri no prezidenta oficiālās rezidences vecpilsētā.

No tiem laikiem esmu paņēmis līdzi pārliecību, ka ideālismam, šķietami pārdrošām inovācijām un privātajai iniciatīvai ir milzu loma laikmetīgās mākslas norisēs. Un te mēs atgriežamies arī pie Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības ieceres, kas noris pēc ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda privātās iniciatīvas.

Jūsu kuratora darbībā noteikti ir mākslas projekti, kurus gribētos izcelt kā īpaši zīmīgus vai tuvus.

Latvijas kontekstā arvien nepārspēts šajā ziņā, manuprāt, ir Katrīnas Neiburgas divtūkstošo gadu sākumā veidotais mākslas projekts Tējas sēne. Tā ietvaros ar improvizētām pētniecības metodēm tika apzināti ļaudis, kas Coca-Cola vietā joprojām dzer šo aizvēsturisko mājas padzērienu. Uz iegūto videomateriālu bāzes tika veidoti nekomerciāla rakstura TV Shop videoklipi un filma, bet tradicionālās galerijas vietā izstādi mēs iekārtojām tukša veikala telpās, kur jebkurš interesents varēja bez maksas saņemt mēģeni ar tējas sēnes ieraugu. Atminos, parasti no rītiem pie veikala durvīm vēl pirms atvēršanas jau bija izveidojusies pieklājīga rinda ar nepacietīgajiem.

Vairāk nekā pēc desmit gadu pārtraukuma man atkal bija izdevība sadarboties ar Katrīnu Neiburgu, kad kopā ar Andri Eglīti viņi 2015. gadā bija izraudzīti par māksliniekiem 53. Venēcijas Starptautiskās mākslas biennāles Latvijas paviljonam, kura ekspozīcijas veidošanā biju aicināts par kuratoru. Apjomīgā mākslas instalācija tapa, pateicoties ABLV Charitable Foundation lēmumam kļūt par Latvijas paviljona ģenerālo atbalstītāju. Kopdarbības rezultātā tagad esmu iesaistījies citā, vēl apjomīgākā, fonda atbalstītajā projektā — piedalos Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja radošās stratēģijas izstrādē.

Laikmetīgajā mākslā milzīga nozīme ir ideālismam, pārdrošām inovācijām un privātajai iniciatīvai.

Venēcijas biennālei gatavotais darbs Armpit tika iekļauts leģendārā Kalifornijas festivāla Coachella 2016. gada programmā, un abu mākslinieku tandēms uzaicināts piedalīties mūsdienu vizuālās mākslas biennālē Indijā. Vai tas liecina, ka Latvijai ir potenciāls būt spēlētājam starptautiskajā mākslas arēnā? Un kā tam būtu jāizpaužas topošā muzeja radošajā stratēģijā?

Pirmkārt, laikmetīgā māksla, lai arī reizēm pārlieku prasīga pret savu skatītāju, ir izkopusi starptautiski konvertējamu saziņas valodu. Venēcijas biennāles nacionālie paviljoni ir uzskatāms piemērs, kā laikmetīgā māksla spēj runāt par lokāli specifisko, vienlaikus investējot universālas saziņas līdzekļos, kas savā efektivitātē ir pārliecinošāki par esperanto. Mākslas muzeji šādos apstākļos diez vai var atļauties šauri reģionālu programmu, jo pati mākslas valoda ir kļuvusi starpreģionāla.

Otrkārt, pēdējās desmitgadēs strauji mainījies ir arī vietējais skatītājs. Visai drīz viņš starptautiskas nozīmes kontekstos orientēsies teju labāk nekā pašmāju kultūrvēsturiskajās atsaucēs. Šī iemesla dēļ vietējā auditorija muzejā vēlēsies analizēt piederības aspektus, ko sniedz lokālā perspektīva, bet tajā pašā laikā paturēs savu globālo redzējumu.

Šī situācija ir vērā ņemams izaicinājums, kad jāmeklē risinājumi, kā 21. gadsimta apstākļos saprast lokālās auditorijas jēdzienu un kā traktēt reģionālā un starptautiskā mijiedarbību. Tādēļ muzeja stratēģijā esam nolēmuši pozicionēties uz Baltijas jūras reģionu. Fascinējošs ir šī ģeogrāfiskā areāla neviendabīgais raksturs — daļai valstu pēckara pagātne bieži vien ir vienojošāks aspekts nekā senāki kultūrvēsturiskie sakari vai šodienas aktualitātes. Te mijas radikāli atšķirīgas vēstures pieredzes, dzīves līmeņa standarti, sociālās piederības tradīcijas un demokrātijas izpratne. Lai arī apšaubāmi, pat starptautiski aprobētie stereotipi par šī reģiona mākslas skolām raksturīgo mentalitāti piedāvā visai raibu priekšstatu paleti, sākot ar Ziemeļvalstu pieklusināti askētisko dizainu, baltiešu kaisli uz stāstniecību, poļu mazrunīgo konceptuālismu un beidzot ar krievu nonkonformistu eksistenciālā absurda ekvilibristiku.

Kāds, jūsuprāt, bija lielākais izaicinājums muzeja darbības plānošanas sākotnējā posmā?

Visatbildīgākais uzdevums stratēģijas izstrādes komandai bija izlemt, ar ko Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs kā jaunpienācējs starptautiskajā muzeju saimē atšķirsies no citiem. Kā galvenā atšķirība tika izraudzīts specifisks darbības profils, kura centrā ir tēlotājmākslas un vizuālās kultūras savstarpējās attiecības.

Mūsu laikmetu raksturo vizuālās kultūras dominance. Liela daļa informācijas līdz mums nokļūst redzes režīma diktētā interfeisā, ietekmējot mūsu savstarpējās attiecības, paradumus, izziņas metodes un domāšanas veidu. Palūkosimies, cik bieži mēs telefona sarunas esam pasākuši aizstāt ar fotokameras klikšķa un mobilās īsziņas kombināciju! Vizuālās kultūras gramatikas nepārzināšanu mūsdienās var pielīdzināt jaunas formas analfabētismam. Ir pārsteidzoši, cik daudzi joprojām redzi uzskata par pašsaprotamu fizioloģisko spēju, nevis kultūrsociāli veidojušos uzskatu konstrukciju.

Izraudzītais muzeja darbības profils zināmā mērā balstās arī uz kādu paradoksu. No vienas puses, laikmetīgās mākslas izpausmēs vizuālais arvien biežāk paliek otrajā plānā. Piemēram, uz pliku ideju balstītā konceptuālajā mākslā vai radošos sociālās iesaistes projektos jau nemaz nav īpaši daudz ko redzēt, un apskatāmais pārsvarā ir dokumentācija, nevis pats mākslas darbs. No otras puses, tieši mākslā savulaik risinātie vizuālās kultūras teorijas strīdi nu ir norimuši, lai iekļautos mūsu ikdienā bez pienācīgas tālākās refleksijas. Piemēram, krievu futūristu apcerējumi par rakstītā vārda faktūru ir priekštecis mūsdienu grafiskajam dizainam un logotipu tapšanas virtuvei. Rīdzinieka Sergeja Eizenšteina un viņa domubiedru jaunievedumi montāžas tehnikā joprojām ir zelta vērtē, veidojot ideoloģiski iekrāsotas televīzijas reportāžas. Un Endija Vorhola aizsāktie selfiji tagad piesārņo sociālo tīklu platformas, uzskatāmi atgādinot par popārta ģēnija pareģojumu, ka nākotnē visiem būs iespēja būt slaveniem, kaut uz piecpadsmit minūtēm.

Nākotne piederot jaunajiem. Bet vai muzejs būs interesants jaunajai paaudzei?

Jaunu kultūras institūciju dibināšana un atbilstošas ēkas būvniecība liek domāt par to, kas mūsu sabiedrībā būs mainījies pēc gadiem desmit. Kādus kūleņus laikmetīgajā mākslā nāktos paredzēt uz priekšdienām, lai muzeja infrastruktūra nebūtu novecojusi jau īsi pēc tā atklāšanas? Kad tika apstiprinātas pirmās skices Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunceltnei, cik daudzi no iesaistītajiem spēja paredzēt revolūciju, ko Gūtenberga galaktikā ienesīs internets?

Tādēļ ir būtiski, lai topošā muzeja projektā līdzdarbotos arī jaunākā mākslinieku, muzejnieku un skatītāju paaudze. ABLV Charitable Foundation savā desmit gadus ilgajā darbībā ir pievērsis īpašu uzmanību Latvijas Mākslas akadēmijas atbalstam, kā arī mākslas jomas grantu piešķiršanā ievērojis līdzsvaru starp cienījamiem profesionāļiem un iesācējiem. Savukārt, kultūras izglītības programmā atbalstot mākslas izstāžu ietvaros organizētus izglītības projektus skolu jaunatnei, mēs gūstam priekštatu par nākotnes auditorijas paradumiem un interesēm.

Vai zināt, kas mani padarīja bažīgu pēc kādas sarunas ar vidusskolēnu? Viņa jautājums, pēc kādiem principiem muzeja kolekcijā 2015. gadā tika iekļauta tā vai cita fotogrāfija, ja bija zināms, ka Instagram platforma togad saņēma ap 40 miljoniem fotouzņēmumu dienā.

Starptautiskā arhitektu komanda apskata NHC teritoriju, kur tiks celts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs

Un patiesi – kā notiks muzeja kolekcijas veidošana, kuras atbalstam ABLV Bank jau 2005. gadā atvēlēja finansējumu pusotra miljona eiro apmērā?

Laikmetīgās mākslas kolekciju veidošana mūsdienās saskaras ar trim pamatproblēmām: pārprodukciju, spekulāciju un lielummāniju. Mūsdienās mākslas tirgus tendences mainās strauji, un daļa kolekcionāru to izmanto, lai iegādātos darbus pagūtu laist atpakaļ tirgū, pirms to vērtība ir pārstājusi kāpt. Savukārt muzeji savos krājumos iekļautos darbus parasti pārdot nemēdz, tādēļ jebkura pirkuma cenā nākas iekļaut arī izdevumus, kas saistīti ar darba turpmāko glabāšanu. Tā kā mākslas instalācijas kļūst izmēros arvien apjomīgākas, muzeji ir spiesti rēķināties ar faktu, ka viens pats mūsdienu mākslas objekts var aizņemt telpu, kurā agrāk varēja atspoguļot vesela glezniecības novirziena vēsturi. Raizes sagādā arī laikmetīgajā mākslā izmantotās tehnoloģijas, kas strauji noveco, apgrūtinot darbu uzglabāšanu un adekvātu eksponēšanu nākotnē.

Viens no iespējamajiem problēmas risinājumiem ir kolekcijas veidošanā lielāku uzmanību pievērst nevis atsevišķiem šī brīža šedevriem, bet tendenču konteksta atspoguļojumam un dokumentācijai. LLMM stratēģijā iekļauts lēmums strādāt ar tēmām, kas saistītas ar vizuālās kultūras un laikmetīgās mākslas mijiedarbību laika periodā no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Tas paver lieliskas iespējas fiksēt pārmaiņas, kādas skārušas mūsu attiecības ar attēlu. Kas šobrīd notiek ar mūsu sen neskatītajiem ģimenes fotoalbumiem un ceļojumu diapozitīviem? Kur beidzas māksla un sākas radošās industrijas? Kurā brīdī videospēles ir kļuvušas vai kļūs populārākas par kinofilmām? Un vai figurālā glezniecība būs laikmetīga arī pēc gadiem desmit?     

Lai spētu atbildēt uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem, ir jāsaprot: laikmetīgās mākslas muzejs vairs nevar būt mājvieta vienīgi un tikai meistardarbiem. Tiem līdzās muzeja darbības fokusā ir jābūt arī šķietami profānajam. Mūsu sadzīvei norisot piesātinātā mediju vidē un vizuālo kultūrzīmju pārbagātībā, no mākslas muzejiem tiek sagaidīta palīdzība rast arī ikdienas orientierus. Tiem jālūko izskaidrot paralēles un savstarpējā sazobe starp šķietami nošķirtām vizuālo tēlu sistēmām — grafisko dizainu un masu medijiem, modi un patērniecību, mākslu un komunikācijas tehnoloģijām, sevi pašu un paštēlu.

Mainījušās ir arī muzeju attiecības ar auditoriju. Informācijas plūsma muzejos vairs nav vienvirziena, un virkne sociālās iesaistes mehānismu piešķir muzejiem jaunas funkcijas. Tie kalpo kā sadarbības un pieredzes apmaiņas platformas: bērnu muzejs un ģimenes pedagoģija, mūžizglītības programmas pieaugušajiem, lekcijas partnerībā ar augstskolām, brīvprātīgo programmas studējošajiem un senioriem. Tas viss tika ņemts vērā, arī domājot par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kurš, pēc mūsu iecerēm, kļūs par vietu jaunradei, pašizziņai un domātpriekam.

Kā jūs vērtējat lēmumu muzejam atvēlēt vietu pilsētas jaunattīstāmajā zonā?

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ēka paredzēta New Hanza City teritorijā un simboliski piešķir šai pilsētas vēsturē savdabīgajai vietai nākotnes attīstības perspektīvu, bet tas savukārt kalpos par ilgtermiņa stimulu arī visai pilsētai. Hanzas ielas rajons ir īpašs — tā ir robežlīnija, aiz kuras beidzas cara laika pilsoniskās Rīgas lepnākie jūgendstila kvartāli un aizsākas historicisma stilā būvētie rūpnīcu kompleksi. Tieši industriālais rajons un netālā osta bija finansiālais garants pirmsrevolūcijas gados uzslieto dzīvojamo namu un sabiedrisko celtņu greznībai. Par abu šo pilsētas daļu savstarpējo mijiedarbību stāsta arī pa vidu savulaik iebūvētā preču stacija. Tā atgādina par vecā tipa tautsaimniecības loģistiku, ko mūsdienu Eiropā arvien lielākā mērā aizstāj finanšu sektora, servisa industrijas un radošo industriju sarūpētā datu plūsma. Te ir īstā vieta, kur būt laikmetīgās mākslas muzejam, lai vaicātu, kāds ir jaunās Rīgas pienesums nemateriālās industrijas produktu starpreģionālajā apritē.

Tagad laikmetīgās mākslas muzeji ir ne tikai šedevru glabātuve, bet arī platforma sadarbībai un pieredzes apmaiņai.

Šobrīd ar ekspertu komisijas izstrādāto muzeja koncepciju jau iepazīstas virkne arhitektu, kas uzaicināti piedalīties konkursā par atbilstošāko ēkas metu. Kā tika veikta konkursantu atlase?

Muzeja arhitektūras metu konkursa rīkošana ir uzticēta Malcolm Reading Consultants komandai, kuras pakalpojumus konkursu organizēšanā un arhitektu izvēlē izmantojusi gan Lielbritānijas valdība un NATO, gan Viktorijas un Alberta muzejs, Oksfordas Universitāte un Mumbajas pilsēta. Par viņu kompetenci stāsta virkne veiksmīgu projektu — nule kā noslēdzies arhitektūras konkurss Gugenheima muzejam Helsinkos, savukārt pasaules izstādē Expo 2015 britu paviljona ēka godalgota kā arhitektūras ziņā izcilākā.   

Pirmās vizuālās aprises Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības iecerei jau ir tapšanas stadijā. Slēgta tipa konkursā arhitektūras metus izstrādā septiņi arhitektu biroji ar starptautisku reputāciju: Deivids Adžajs (Adjaye Associates, Lielbritānija), Vilems Jans Nētelingss un Mihīls Rīdeiks (Neutelings Riedijk Architects, Nīderlande), Henninga Larsena arhitektu birojs (Henning Larsen Architects, Dānija), Matiass Zauerbruhs un Luīza Hatone (Sauerbruch Hutton, Vācija), Ādams Karuzo un Pīters Sentdžons (Caruso St John Architects, Lielbritānija), Kulapats Jantrasasts (wHY, ASV) un Ilmari Lahdelma un Rainers Mahlameki (Architects Lahdelma & Mahlamäki, Somija).

Šādā arhitektu izlasē noteicošais bija fokuss tieši uz specifisko mūsdienu muzeju būves problemātikā un vēlme iesaistīt Rīgu globālajā diskusijā par šī ēku tipa attīstības tendencēm. Ja rūpīgāk iedziļinās uzaicināto arhitektu profilos, redzams, ka par mūsu muzeju aicināti domāt tādi profesionāļi, kuru pieredzē līdzīga tipa kultūras būves ir būtiska, pat centrāla, prakses daļa. Viņu nesen realizētie muzeju projekti saņēmuši starptautisku atzinību un kļuvuši par nozīmīgu piemēru gan arhitektiem, gan muzeju turētājiem, jo ilustrē veidu, kā institucionālai kultūras telpai kļūt par jaunrades, vēsturiskās atmiņas un sociālās mobilitātes krustpunktu. Var sacīt, ka reizē ar iespēju Latvijas galvaspilsētai iegūt izcilu muzeja ēku jebkurš no septiņiem sarakstā esošajiem smagsvara konkursantiem ir garants arī vēl citam būtiskam pienesumam. Viņu līdzšinējā radošā darbība liecina par starpdisciplināra rakstura sadarbību starptautiskajos kultūrvides tīklojumos. Topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam tas palīdz jau projektēšanas stadijā pozicionēt sevi kā spēlētāju uz lielā laukuma.

Saturs

Radošā grupa: Arnis Artemovičs, Ernests Bernis, Jānis Bunte, Anna Celma, Ilmārs Jargans, Jekaterina Koļesina, Sergejs Mazurs, Samanta Priedīte, Jūlija Surikova, Romans Surnačovs
Projekta menedžeres: Anna Celma, Jūlija Surikova
Intervijas: Jānis Bunte, Ingrīda Drazdovska, Konstantīns Gaivoronskis, Katrina Gordejeva, Ilmārs Jargans, Jekaterina Koļesina, Sergejs Mazurs, Romāns Meļņiks, Sergejs Pavlovs, Romans Surnačovs, Jānis Šķupelis
Tekstu autori: Leonīds Aļšanskis, Jānis Bunte, Anna Celma, Vladislavs Hveckovičs, Jānis Grīnbergs, Māris Kannenieks, Ļubova Kazačenoka, Jekaterina Koļesina, Zane Kurzemniece, Aleksandrs Pāže, Gints Pumpurs, Dmitrijs Semjonovs, Jūlija Surikova, Kaspars Vanags, Benoit Wtterwulghe
Foto: Arnis Artemovičs, Uldis Bertāns, Mārtiņš Cīrulis, Ieva Čīka, Krišjānis Eihmanis, Andrejs Hroneloks, Alise Jastremska, Valdis Kauliņš, Valts Kleins, Marks Litvjakovs, Sergejs Mazurs, Reinis Oliņš, Samanta Priedīte, Gatis Rozenfelds, Polina Viljun, LETA foto, Marka.photo, Studija F64
Korektors: Agrita Grīnvalde
Tulks: Antra Bula
Dizains: Aivis Lizums, Valters Horsts
Sadarbībā ar SIA Anonymous Publishing

Visas tiesības aizsargā LR likums Par autortiesībām un blakustiesībām.
Pārpublicēšana bez ABLV Bank, AS, atļaujas aizliegta.