Efektivitāte 2015. gada pārskats

Mūsu ieguldījumi ļauj gulēt mierīgi

Pēc aktīvu apmēra ABLV Bank ir kļuvusi par otru lielāko banku Latvijā — bankai tie ir tuvu 5 miljardiem eiro. Aktīvu pārvaldīšana, protams, ir liela atbildība, norāda ABLV Bank finanšu direktors Māris Kannenieks.

Kādu stratēģiju ievērojat aktīvu pārvaldīšanā, un vai tā ir bijusi pietiekami efektīva?

Pirmkārt, tā ir atbildība pret klientiem noguldītājiem, kuri mums ir uzticējuši tādas summas un turklāt ar katru gadu uztic arvien vairāk un vairāk, ko pierāda noguldījumu pieaugums. Mūsu stratēģija, ko piekopjam šo līdzekļu pārvaldīšanā, jau kopš pirmsākumiem ir konservatīva. Mēs saprotam, ka mūsu noguldītāji ir nerezidenti un nav piesieti vienai bankai kādā konkrētā valstī. Šodien šie klienti var būt Latvijā, rīt Šveicē, bet parīt — Honkongā vai Singapūrā. Līdz ar to mēs konkurējam ne tikai savā valstī un Baltijā, bet arī globālā mērogā.

Jāpatur prātā, ka šie noguldījumi var būt svārstīgi, un tas ir arī mūsu aktīvu pārvaldīšanas stratēģijas pamatā. Var atskatīties pagātnē un secināt, ka vienā brīdī nedaudz kļūdījāmies, jo aizrāvāmies ar hipotekāro kreditēšanu. Tas bija 2005.–2007. gads, kad pārāk lielu bankas aktīvu daļu ieguldījām vienā aktīvā, kas tomēr bija nelikvīds un ar ilgu termiņu. Tomēr šobrīd jau vairākus gadus esam saglabājuši tādu aktīvu struktūru, kur lielākais mūsu aktīvs ir vērtspapīru portfelis. Šobrīd tas ir 53–54% apmērā no bankas aktīviem. Atlikušais apjoms ir sadalīts gandrīz vienādās daļās — kredītportfelis veido ap 20% no bankas kopējiem aktīviem, bet pārējā daļa ir mūsu bankas nauda starpbanku sadarbības partneru (citu banku) kontos, kas ir pilnībā likvīdi līdzekļi. Šobrīd pilnīgi noteikti varētu palielināt kredītportfeļa daļu un samazināt jau pieminēto skaidrās naudas daļu. Kreditēšanas jomā kopš krīzes gan esam samērā konservatīvi, lai gan, neskatoties uz to, ka citām bankām Latvijā kredītportfeļi turpina samazināties vai stāv uz vietas, mēs pēdējo trīs gadu laikā esam panākuši to, ka mūsu kredītportfelis aug.

Jau minējāt, ka vērtspapīru portfelis kļuvis par ABLV Bank lielāko aktīvu. Kā tas tā ir sanācis? Kāds šajā ziņā ir jūsu skats uz nākotni?

Pirmkārt, to izdarīt ļāvusi mūsu pieredze 20 gadu garumā. Tā kā mūsu klientiem ir atvērta arī pārējā pasaule, mums vienmēr jārēķinās ar riskiem, tādēļ mūsu vērtspapīru portfelis tiek uzturēts ļoti likvīds. Var pat teikt, ka galvenais ABLV Bank uzstādījums vienmēr ir bijis, ka vērtspapīru portfelī nozīmīgākajai sastāvdaļai jābūt gandrīz tikpat likvīdai kā naudai kontā.

Otrs priekšnosacījums ir aktīvu kvalitātes paaugstināšana. Piemēram, šobrīd pasaulē nav daudz banku ar augstiem kredītreitingiem. Tie dažādu iemeslu dēļ pēdējo gadu laikā ir samazināti. Līdz ar to daudz drošāk naudu ir turēt kādas valsts vērtspapīros, nevis, piemēram, noguldīt kādā citā bankā. Šādu valsts garantēto vērtspapīru reitings ir daudz augstāks nekā kādai bankai, kurā mēs varētu turēt līdzekļus un kurai labākajā gadījumā ir BBB reitings. Tādējādi ar šādu vērtspapīru palīdzību mēs varam panākt augstāku savu aktīvu kvalitāti.

Treškārt, būtiski ir arī tas, ka ar vērtspapīriem tomēr mēs varam kaut ko nedaudz nopelnīt. Tas nav kā turēt naudu kontā vai citu banku depozītos, kur arī negatīvas likmes eiro valūtā kļuvušas par parastu parādību.
Konkrēti mūsu bankai pozitīvi ir tas, ka aptuveni 60% no klientu noguldījumiem ir ASV dolāros, kuriem ir augstākas procentu likmes. Tas ir mūsu pluss, jo līdz ar šādu situāciju varam iegūt augstāku ienesīgumu nekā gadījumā, ja mums būtu tikai eiro resursi.

Jau pieminēju, ka mūsu vērtspapīru portfeļa pārvaldīšanas stratēģija ir konservatīva. Mēs to būvējam tā, lai stresa apstākļos portfelis būtu stabils, jo no tā var būt atkarīga bankas peļņa un kapitāls. Turklāt pie tik liela vērtspapīru portfeļa nevaram atļauties, ka tā vērtība svārstās pat par plus/mīnus 10%, jo tie būtu simti miljonu. Tādējādi 99% no visa mūsu vērtspapīru portfeļa ir ieguldīti obligācijās un tikai nedaudz mazāk par 1% — akcijās. Tas ir ne tāpēc, ka mums nepatiktu akcijas kā aktīvs, bet gan tāpēc, ka akcijas ir investīcija ar daudz svārstīgāku vērtību nekā fiksēta ienesīguma vērtspapīri vai obligācijas.

Kādi termiņi?

Protams, no svārstību viedokļa būtisks ir arī termiņš. Fiksēta ienesīguma obligācijām ar ilgu termiņu cenas pat pie nelielām likmju izmaiņām svārstās straujāk. Līdz ar to vēl viens mūsu princips ir tāds, ka vērtspapīru portfelim nedrīkst būt ilgs termiņš. Mūsu vērtspapīru portfeļa vidējais termiņš uz pagājušā gada beigām bija 2,48 gadi. Tas arī nozīmē, kas esam uzņēmušies mazu procentlikmju risku. Tādējādi pat gadījumā, ja ASV sāktu straujāk celt likmes, mūsu zaudējums būtu ierobežots un neradītu būtisku ietekmi uz bankas finanšu rādītājiem. Mēs tomēr nedomājam, ka ASV notiks izteikts procentlikmju kāpums.

Vēl vairāk — vērtspapīru portfelis ir diversificēts gan pēc emitentiem, gan termiņiem, gan no naudas plūsmas viedokļa. Ja procentlikmes sāks augt, mēs jebkurā brīdī tos līdzekļus, kas ir dzēsušies, varam ieguldīt jau ar jaunajiem nosacījumiem. Tādā veidā varam neitralizēt potenciālos zaudējumus, investējot jau ar lielākām procentu likmēm un gūt lielākus procentu ienākumus no jaunajām investīcijām.

Rezumējot — šī stratēģija pēdējos gados un arī kopumā ir devusi labus rezultātus. Vienmēr esam bijuši plusos. 2015. gadā vidējais vērtspapīru portfeļa ienesīgums bija 1,82%, bet, ierēķinot ārpuskārtas darījumu ar VISA International realizāciju, — 2,27%. Var likties, ka tas nav daudz, bet, no otras puses, tik konservatīvam portfelim tas ir ievērojams rezultāts, ievērojot zemo likmju situāciju finanšu tirgos.

Kur ieguldāt? Kāds ir portfeļa struktūras sadalījums pa vērtspapīru veidiem, valstīm?

Ja skatāmies uz portfeļa kvalitāti, 91% ieguldīts investīciju reitinga līmeņa vērtspapīros. Turklāt veseli 75% no port­feļa ieguldīti ļoti augsta reitinga (AA- un augstāks) vērtspapīros.

Pēdējos gados visai veiksmīgi esam ieguldījuši ASV valdības vērtspapīros — laikā, kad likmes bija augstas un cenas — zemas. Bet, ja izvērtē obligāciju ieguldījumus pa valstīm, lielākā daļa — 36% — šī vērtspapīru portfeļa investēti ASV valdības vērtspapīros. Tas ir arī saprotams, jo ASV dolāri ir galvenā mūsu investīciju valūta. Tāpat, vēlreiz runājot par likviditāti, šobrīd pasaulē ir tikai divi superlikvīdi vērtspapīri, un tie ir ASV un Vācijas valdību vērtspapīri. Tādēļ otrs mūsu lielākais ieguldījums ir Vācijas valdības obligācijās — aptuveni 14% apjomā no vērtspapīru portfeļa.

Likviditātes samazināšanās pēdējo gadu laikā saistīta ar stingrākiem regulēšanas pasākumiem, kas bankām liedz turēt lielus tirdzniecības portfeļus. Mērķis ir izskaust spekulācijas, lai neatkārtotos 2008. gads, kad bankas ar finanšu instrumentu starpniecību bija uzņēmušās lielu risku. Tomēr šobrīd pārliekā regulēšana ir novedusi otrā galējībā — bankas nevar turēt finanšu instrumentus tirdzniecībai, un līdz ar to, ja kāds izlemj pārdot vai pirkt, uzreiz vērojamas lielas cenu izmaiņas.

Tādēļ šobrīd vairākumam banku stratēģija ir Buy and Hold jeb nopērc un turi. Mēs arī jau kādu laiku ievērojam šādu stratēģiju. Pērkam tos vērtspapīrus, kurus esam gatavi turēt līdz dzēšanai. Tādēļ mūsu stratēģija sakrīt ar to, ko dara arī citas bankas. Visi saprot, ka tik zemu likmju apstākļos vairs nav jēgas aktīvi tirgoties, jo spreds — starpība starp pirkšanas un pārdošanas cenu — likviditātes samazināšanās un regulējošo pasākumu iespaidā jau ir tik liels, ka tas noēd lielu daļu no iespējamā ienesīguma.

Mūsu ieguldījumu portfeļa pārvaldīšanas stratēģija ir konservatīva.

Ieguldāt arī Latvijā?

Protams. Vēl 10% esam ieguldījuši Latvijas valdības vērtspapīros. Esam Latvijas valdības vērtspapīru primārie dīleri, kas nozīmē, ka mums ir nerakstīts pienākums piedalīties jebkurā Latvijas valdības obligāciju emisijā. Latvijas obligācijas mūsu portfelī devušas lielu peļņas daļu, jo brīdī, kad mēs tās sākām pirkt tirgū, tik zemu likmju vēl nebija. Šobrīd arī Latvijas valdība uz pusgadu spēj aizņemties ar negatīvām likmēm.

Tāpat ieguldām Kanādas un Zviedrijas valdību vērtspapīros, un ieguldījumu Top 6 reģionu ziņā noslēdz Krievija. Mēs uzskatām, ka arī šajā tirgū esam eksperti. Pateicoties investīcijām Krievijas vērtspapīros, mēs izdzīvojām gan 1998. gada, gan 2008. gada krīzē. Līdz ar to mēs aptuveni saprotam, kuros emitentos ir vairāk vai mazāk droši ieguldīt. Šajā brīdī, kad Krievijas ekonomikā ir sarežģīta situācija, mēs, protams, neieguldām vidēja līmeņa uzņēmumos, kas ir vairāk pakļauti krīzes ietekmei.

Rezultātā izvēlamies augstākās kvalitātes emitentus. Šīs investīcijas pašlaik dod augstāku ienesīgumu — 2014. gada beigās (kad kritās gan naftas cena, gan arī rublis zaudēja stabilitāti) izlēmām veikt pat papildu ieguldījumus šajā valstī, plānojot, ka cenām gada laikā vajadzētu atgriezties iepriekšējā līmenī. Arī 2008. gadā kvalitatīvāko Krievijas vērtspapīru cenām bija vajadzīgi aptuveni 12 mēneši, lai tās atgrieztos iepriekšējā līmenī. Kā izrādījās, mūsu izvēle bija pareiza. Protams, investīcijām Krievijā mums ir noteikts limitēts apjoms, ko mēs nepārsniedzam. Jāievēro, ka ieguldījumi šajā valstī tomēr ir saistīti ar risku. Tas mums ir kā papildu peļņas avots, bet galvenās investīcijas ir ASV un Vācijas valdību obligācijās. Tādēļ gan mēs naktīs varam gulēt mierīgi, gan mūsu klientiem nav jāuztraucas.   

Bet kā ir ar akcijām?

Jau minēju, ka ar akcijām neaizraujamies. Tomēr, ja pieņemam šādu lēmumu, tad to darām, ievērojot indeksus. Vēsture ir pierādījusi, ka 80% no visiem pasaules fondu pārvaldniekiem nespēj pārspēt kopējo akciju indeksu, un arī mēs sevi neuzskatām par tik lieliem ekspertiem, lai izvēlētos akcijas, kuru vērtība augs straujāk par akciju indeksa vērtību.

Vai ir alternatīvie ieguldījumi?

Kas attiecas uz alternatīvajiem ieguldījumiem, to mūsu vērtspapīru portfelī nav. Tajā pašā laikā mums ir līdzdalība AmberStone Group, kas ir izveidots ar mērķi nodalīt investīciju operācijas ar privāto kapitālu. Mūsu banka šajā uzņēmumā ir ieguldījusi 8,8 miljonus eiro, bet kopējais uzņēmuma kapitāls ir 35 miljoni eiro.

Vēl var minēt ieguldījumus Pillar grupas uzņēmumos. Grupa tika izveidota, lai no bankas nodalītu nekustamo īpašumu jomu, kas radās hipotekāro kredītņēmēju maksātnespējas viļņa laikā. Šobrīd esam tuvu tam brīdim, kad visi vecie īpašumi, kas tika pārņemti, būs pārdoti. Pa šo laiku ir augusi mūsu kompetence nekustamo īpašumu jomā, un Pillar kļuvis par tramplīnu virzienam, kuru mēs vairs neuzskatām par piespiedu. Esam izveidojuši Pillar Investment Group — uzņēmumu, kas veiks ieguldījumus nekustamajos īpašumos — pārsvarā komercobjektos.

Vēlreiz uzsvēršu, ka abos šajos gadījumos runa nav par mūsu vērtspapīru port­feli, ko veido tikai ieguldījumi publiski tirgotos finanšu instrumentos. Mūsu nosacījums — portfelim jābūt likvīdam, lai jebkurā brīdī varētu vērtspapīrus pārdot vai uzzināt to cenu. Pateicoties tam, nav problēmu arī ar auditiem — viss ir skaidri parādīts, bet konkrēto vērtspapīru cenas var viegli salīdzināt, piemēram, ar Bloomberg platformā pieejamajām.

Dažkārt izskan viedoklis, ka nauda pie kādiem zināmiem nosacījumiem no ABLV Bank varētu strauji aizplūst kaut kur projām. Ko par to varat pasacīt? Kas tiek darīts, lai tā nenotiktu?

Domājam, ka ilgie gadi darbā ar klientiem gan viņiem, gan mums pašiem ir pierādījuši, ka spējam sniegt pakalpojumus visaugstākajā līmenī — kā pasaules vadošajos finanšu centros. Tāpēc arī klienti pie mums glabā savu naudu un noguldījumu apjoms uzreiz pēc krīzes sāka augt.

Divreiz gadā mēs bankā veicam tā saucamos stresa testus. Tā mēs pārbaudām savu likviditāti pie dažādiem nosacījumiem. Esam secinājuši, ka aptuveni puse no mūsu pieprasījuma noguldījumiem ir stabili un ar termiņu, kas ilgāks par gadu. To pierādīja arī iepriekšējā krīze. Piemēram, 2008. gadā no bankas aizplūda 25% noguldījumu. Tas, protams, bija stiprs trieciens, bet mēs to pārdzīvojām, jo mūsu aktīvi ir ļoti likvīdi. Pašlaik mēs esam daudz stiprāki šajā ziņā.

Ko, jūsuprāt, darīt, lai ieguldījumu vide kļūtu vēl pievilcīgāka?

Pašlaik situācija ir tāda: klienti, kuri agrāk izmantoja ārzonas kompānijas, sāk saprast, ka šādu uzņēmumu izmantošana nav tas labākais veids, lai strādātu starptautiskajā biznesā. Viņi sliktāk izskatās savu partneru acīs, bet lielākiem holdingiem tas rada necaurspīdīgumu, piemēram, finanšu pārskatos. Esam ievērojuši, ka klienti paši arvien biežāk izvēlas onšoru struktūras. Viens no ofšoru argumentiem ir tāds, ka to izmantošana ļauj optimizēt nodokļus. Tomēr šobrīd tas nav būtiskākais uzdevums, un daudzi sāk domāt, kurā valstī veidot savu biznesu un reģistrēt uzņēmumu. Mēs tādā gadījumā vaicājam: kāpēc ne Latvijā?

Latvijas gadījumā aktivitāte gan nav tik liela, kā gribētos. Turklāt tieši šobrīd, iespējams, ir īstais brīdis, lai likumos veiktu tādas izmaiņas, kas Latviju padarītu par pievilcīgu vietu, kur reģistrēt starptautiskus uzņēmumus. Tas saistīts gan ar nodokļiem, gan tīri administratīvām lietām, piemēram, varētu atļaut gada pārskatu iesniegt angļu valodā, kā tas jau ir Igaunijā. Tad nebūtu problēmu ar tulkošanu. Tāpat šobrīd kompānijām uz vietas jāmeklē kāda fiziska persona, kas pārstāv viņu intereses un ir valdes loceklis viņu uzņēmumos. Ja viņiem Latvijā tādu tuvu paziņu nav, nākas uzticēties svešiniekam. Vajag ieviest praksi, kas ļauj izmantot korporatīvos direktorus, kā tas notiek visos pasaules finanšu centros. Proti, ar kādu uzņēmumu tiek noslēgts līgums, ka tas otru kompāniju pārstāv kā juridiska persona. Šīs iniciatīvas mēs palēnām rosinām, bet pagaidām lielu atsaucību neesam sagaidījuši. Cerams, ka ar laiku mūsu politiķi sapratīs, ka finanšu centrs dos papildu ienākumus.

Bijušās Rīgas biržas ēkas fasāde, šobrīd — muzejs

Parunāsim par globālo situāciju. Pēdējos gados pasaules finanšu sistēma cīnās ar pārlieku lieliem finanšu resursiem, kas tiek glabāti centrālajās bankās un nenonāk ekonomikā. Kādēļ ir izveidojusies šāda situācija, un kā jūs redzat risinājumu šai problēmai?

Pēc finanšu krīzes finanšu sistēmas pārvaldītāji saprata, ka nedrīkst ļaut atkārtoties pagājušā gadsimta Lielās depresijas scenārijam, kad visas bankas bankrotēja un pagāja 20–25 gadi, līdz ekonomikā tika sasniegti 20.–30. gadu rādītāji. Tādēļ tika nolemts krīzi risināt ar resursu ieplūdināšanu finanšu sistēmā. Bankas tika glābtas un pēc tam nodrošinātas ar likviditāti. Pašlaik redzam, ka ASV tas vairāk vai mazāk devis rezultātus, un ASV ekonomika pēc krīzes atkopjas straujāk nekā Eiropā. Rezultātā pagājušā gada beigās pirmo reizi vairāku gadu laikā ASV tika pacelta bāzes procentlikme. Tas liecina, ka šīs valsts centrālā banka uzskata, ka ekonomika ir atkopusies. Likmju celšana nozīmē, ka sākta finanšu resursu pieejamības ierobežošana. No otras puses — arī ASV neiet spoži, jo pagājušais gads pēc iepriekšējo periodu lieliskās cenu izaugsmes bija pirmais gads, kad akciju indeksi stagnēja. Šobrīd ASV kompānijas uzrāda zemāku ienākumu līmeni nekā pagājušajā gadā. Tas nozīmē, ka arī Federālo rezervju sistēmai vēlreiz jāizvērtē, vai bija nepieciešama tik strauja bāzes likmes paaugstināšana.

Kas attiecas uz Eiropu, šeit ir skumjāks stāsts. Eiropas ekonomiskā zona sastāv no dažādām tautsaimniecībām, un visi lēmumi, kas ASV tiktu pieņemti divu vai trīs dienu laikā, prasa ilgāku laiku. Tādējādi, arī saskaroties ar krīzi, iespējams, Eiropā attiecīgie lēmumi tika pieņemti vēlāk, nekā vajadzēja.

Tiek ieviestas pat negatīvas likmes banku depozītiem...

Jā, rezultātā Eiropas ekonomika stagnē un Eiropas Centrālā banka (ECB) izgājusi uz negatīvu depozītu likmju ieviešanu. Tas nozīmē, ka reģiona komercbankām jāmaksā par naudu, kas tiek turēta centrālajā bankā. Otra lieta — finanšu sistēmā tiek iepludināti resursi. ECB TLTRO (Targeted longer-term refinancing operations) programmas ietvaros tās bankas, kas strādā eirozonā, var saņemt pat četr­reiz lielākus naudas resursus, nekā bijis to kredītportfeļa pieaugums attiecīgajā periodā. Tādā veidā tiek stimulēta resursu pieejamība bankām, lai bankas ar šo naudu kreditētu reālo ekonomiku. Turklāt no jūnija likme, par kuru bankas no ECB šīs programmas ietvaros varēs aizņemties līdzekļus, iespējams, būs vienāda ar iestādes noteikto negatīvo eiro depozītu likmi, kas šobrīd atrodas pie  -0,4% atzīmes.

Grūti pateikt, kāds tam visam būs rezultāts, bet reģiona bankas noguldījumiem eiro valūtā var sākt piemērot negatīvu likmi. Iespējams, tas finanšu iestāžu klientiem liks domāt, ka varbūt naudu labāk ieguldīt reālajā ekonomikā, nevis glabāt kontā. Visticamāk, tas arī ir viens no ECB mērķiem, īstenojot šādu politiku. Cerams, ka tā arī notiks un viņi situāciju kontrolē. Eiropas problēma ir tā, ka tirgus ir ļoti segmentēts. Cēlais mērķis izveidot vienotu ekonomiku daļēji ir izdevies, bet attīstības līmenis dažādās Eiropas Savienības valstīs ir tik ļoti atšķirīgs, ka tas bremzē efektīvu kopējās sistēmas darbību.

Daudz runā par to, ka negatīvo likmju laikmets negatīvi ietekmēs banku peļņu…

Pilnīgi piekrītu! Eiropas banku uzraugi jau norādījuši, ka viņu galvenās bažas šobrīd nav vairs par finanšu iestāžu kapitalizāciju, bet gan saistās ar banku rentabilitāti zemu likmju apstākļos. Principā bankām ir jāpārskata savi biznesa modeļi. Tuvākajos gados Eiropas uzraugi skatīsies, vai bankas spēj zemo procentlikmju apstākļos kaut ko nopelnīt. Ja nespēs, tām būs jādomā, kā samazināt savas izmaksas vai jāapvienojas un tādā veidā jāuzlabo situācija.

Ar ko vērtspapīru portfeļu pārvaldniekiem jārēķinās tuvāko piecu gadu laikā?

Domāju, ka nākamo piecu gadu laikā zemo likmju periods turpināsies un vērtspapīru portfeļa pārvaldīšanas ziņā būs sarežģīti saglabāt agrāko ienesīgumu. Tāpat zemo likmju apstākļos jebkuras svārstības tirgū rada lielas finanšu instrumentu cenu svārstības. Līdz ar to jārēķinās, ka varētu būt vērojamas lielākas cenu izmaiņas. Ja agrāk krīzes atkārtojās ik pēc 10–15 gadiem, tagad tas varētu būt 7–8 gadu periods. Neko sliktu negribu pareģot, bet jebkurā gadījumā jārēķinās, ka pasaulē var notikt kaut kas iepriekš neprognozējams. Un tas var radīt jaunas problēmas pasaules ekonomikā.

Tomēr atkal jāuzsver, ka mūsu portfelis ir gatavs arī šādiem nelabvēlīgiem scenārijiem. Kopumā vismaz šobrīd uzskatām, ka nākamo piecu gadu laikā mūsu portfelis turpinās augt, un neredzam pamatu situācijai, lai notiktu noguldījumu samazināšanās.

Nākamo piecu gadu laikā mūsu vērtspapīru portfelis turpinās augt.

Kā būs ar kreditēšanu?

Pat ja noguldījumi paliks pašreizējā līmenī, arī tad mums ir rezerve, lai izsniegtu kredītus. Konkurence kredītu tirgū Latvijā ir ļoti liela. Tiesa, daudzām no mūsu konkurentu bankām atšķirībā no mums tas ir vienīgais aktīvu izvietošanas veids. Piemēram, skandināvu bankas nevar nopirkt ASV valdības obligācijas, jo šeit ir izveidotas, lai kreditētu. Tādējādi, ja mēs redzam, ka kredītu ienesīgums kļūst tik mazs, ka izdevīgāk ir iegādāties, piemēram, Apple obligācijas, mēs to arī darām. Savukārt mūsu kolēģiem par katru cenu jākonkurē kredītu tirgū ar cenu. Tādēļ par jebkuru labu projektu visas Latvijā esošās bankas pašlaik cīnās līdz pēdējam.

Neskatoties uz to, pēdējos gados mēs esam pat ļoti konkurētspējīgi un kredītportfelis aug. Klienti nāk pie mums, lai gan aizdevumu likmes ABLV Bank ir nedaudz augstākas nekā, piemēram, skandināvu bankām.

Jāpiebilst, ka plānotais kredītportfeļa pieaugums galvenokārt notiks uz komerckredītu pieauguma rēķina. Savukārt plašāku hipotekārās kreditēšanas pieaugumu mēs tuvāko gadu laikā neplānojam.

Kādas nozares kredītiem ir interesantākās?

Ja jāizceļ konkrētas ekonomikas nozares, Latvijas gadījumā tās ir mūsu ekonomikas balsti — tranzīts, kokapstrāde, farmācija un lauksaimniecība. Tāpat kā tas ir jebkurai citai vietējai bankai, lielāko kredītportfeļa daļu mums veido aizdevumi pret komercīpašumiem, kas ir ieķīlāti par labu izsniegtajiem aizdevumiem. Mēs gribam pamēģināt diversificēt šo kredītportfeli un iesaistīt arī citas jomas. Lūkojamies uz nozarēm, kuras Latvijā ir spējīgas ģenerēt ienākumus un apkalpot kredītus.

Protams, vēl var parādīties kāds ļoti daudzsološs startaps. Mēs kā konservatīva banka prasām arī pašu ieguldījumu. Tiesa gan, jebkurā brīdī šis uzņēmums var doties pie jau pieminētā AmberStone Group un vienoties par savstarpēji izdevīgiem sadarbības noteikumiem, lai sasniegtu to pašu kapitāla līmeni, ar kuru jau būtu iespējams kvalificēties bankas kredītam.

Saturs

Radošā grupa: Arnis Artemovičs, Ernests Bernis, Jānis Bunte, Anna Celma, Ilmārs Jargans, Jekaterina Koļesina, Sergejs Mazurs, Samanta Priedīte, Jūlija Surikova, Romans Surnačovs
Projekta menedžeres: Anna Celma, Jūlija Surikova
Intervijas: Jānis Bunte, Ingrīda Drazdovska, Konstantīns Gaivoronskis, Katrina Gordejeva, Ilmārs Jargans, Jekaterina Koļesina, Sergejs Mazurs, Romāns Meļņiks, Sergejs Pavlovs, Romans Surnačovs, Jānis Šķupelis
Tekstu autori: Leonīds Aļšanskis, Jānis Bunte, Anna Celma, Vladislavs Hveckovičs, Jānis Grīnbergs, Māris Kannenieks, Ļubova Kazačenoka, Jekaterina Koļesina, Zane Kurzemniece, Aleksandrs Pāže, Gints Pumpurs, Dmitrijs Semjonovs, Jūlija Surikova, Kaspars Vanags, Benoit Wtterwulghe
Foto: Arnis Artemovičs, Uldis Bertāns, Mārtiņš Cīrulis, Ieva Čīka, Krišjānis Eihmanis, Andrejs Hroneloks, Alise Jastremska, Valdis Kauliņš, Valts Kleins, Marks Litvjakovs, Sergejs Mazurs, Reinis Oliņš, Samanta Priedīte, Gatis Rozenfelds, Polina Viljun, LETA foto, Marka.photo, Studija F64
Korektors: Agrita Grīnvalde
Tulks: Antra Bula
Dizains: Aivis Lizums, Valters Horsts
Sadarbībā ar SIA Anonymous Publishing

Visas tiesības aizsargā LR likums Par autortiesībām un blakustiesībām.
Pārpublicēšana bez ABLV Bank, AS, atļaujas aizliegta.