Efektivitāte 2015. gada pārskats

Mans darbs ir radošs

Kā jāizskatās īstam baņķierim? Atbilde ir ļoti atkarīga no tā, kādās attiecībās ar banku ir cilvēks, kas šo jautājumu uzdod. Jo viena lieta ir baņķieri filmās — vai nu pasaules valdnieki, vai sausiņi, vai ļaundari un afēristi —, bet pavisam kas cits — baņķieri, ar kuriem mēs vēlētos veidot attiecības: godīgi, uzticami, laipni, tādi, kas spēj aizsargāt klientu un viņa kapitālu. Ja uzlūkojam darbu bankā no šī skatpunkta, šķiet, ka ABLV Bank Korporatīvo un privāto klientu apkalpošanas pārvaldes vadītāja vietnieks Igors Šlivko ir klasisks bankas darbinieks. Gara auguma, enerģisks, ar ciešu rokasspiedienu un nevainojamu smaidu. Šķiet, ka tieši tādam cilvēkam klienti labprāt uztic savas naudas pārvaldīšanu.

Ja jūs nebūtu izvēlējies banku, par ko jūs būtu kļuvis?

Par futbola treneri.

Kāpēc ne par futbolistu?

Uzskatīju, ka futbolists — tā nav profesija: futbolists tikai spēlē futbolu, bet patiesībā visu vada treneris. Turklāt, lai kļūtu par treneri, ir vajadzīga izglītība. Un es ļoti vēlējos iegūt izglītību. Īsāk sakot, man bija plāns.

Un kādēļ tas neīstenojās?

Kad es sāku domāt, par ko es vēlos kļūt, vēl bija Padomju Savienība. Biju desmit gadus profesionāli spēlējis futbolu, pat guvis zināmus panākumus; radīju savu superplānu — un mierīgi devos armijā. Bet, kad atgriezos... Te jau bija pavisam cita dzīve: visi ar somām un čemodāniem braukāja šurpu turpu, pelnīja naudu.

Bija sākušies 90. gadi...

Jā. Es atgriezos no armijas tieši 1991. gadā. Aizgāju dienēt bruņotajos spēkos no valsts, kurā vēl darbojās “sociālie lifti” un karjera tika būvēta skaidri un saprotami: viens pakāpiens, tad otrs, trešais... Izglītība bija bezmaksas, bet pēc augstskolas, lai kāda tā būtu bijusi, sistēma tev garantēja darbavietu... Taču es atgriezos jau pavisam citā valstī. Un mani tajā neviens negaidīja.

Tā palikāt bez futbola trenera karjeras...

Būtībā, jā.

Bet tolaik jau nebija arī civilizētu banku!

Par to man tolaik vēl nebija nekādu domu! Un nekādu citu plānu arī nebija. Tikai viena uzmācīga ideja: kaut kas jādara, lai dzīvotu, lai nodrošinātu savu eksistenci. Jo visas pierastās konstrukcijas bruka acu priekšā: Savienība bija sairusi, bija radušās jaunas robežas un ne tikai tās vien — arī jauna nauda! Visapkārt veidojās pilnīgi cita realitāte.

Nobijāties?

Neticēsit, bet savākties un, tā sacīt, noorientēties apvidū man palīdzēja armijas pieredze. Atšķirībā no daudziem citiem es dienestu armijā nebūt neuzskatu par zemē nomestu laiku. No savas armijas dzīves nespēju atcerēties neko šausmīgu, izņemot to, ka sākumā bija skumji un ilgojos pēc mājām. Armija ir iekārtota tā: ja tu pieņem noteikumus, pēc kuriem viss būvēts, ja tev ir stingrs mugurkauls, dienests tikai noslīpēs tavas iemaņas, padarīs tevi labāku. Tie, kas izgājuši šo dzīves skolu, lieliski zina, kāda cena ir vārdiem, darbiem un norunām. Un vēl — viņiem nevajag skaidrot, kas ir disciplīna.

Šķiet, ka ar to arī sākas darbs bankā.

Tie ir vispārcilvēciski likumi. Protams, tie ir spēkā arī bankā.

Kā jūs tolaik iedomājāties darbu bankā? Līdzīgi ikvienam ierindas cilvēkam — kā kaut ko garlaicīgu?

Domāju, ka 80. gados ne Padomju Savienībā, ne ārvalstīs darbs bankā nebija sapņu darbs. Daudziem taču joprojām liekas, ka baņķieri ir garlaicīgi sausiņi un darbs bankā — viena vienīga rutīna. Bet tagad, pārzinot šo jomu no iekšpuses, es jums varu sacīt, ka mūsdienu pasaulē reti kur vēl vērojama tāda attīstības dinamika.

Grūti noticēt, ka cilvēks spēj pateikt tik daudz sajūsmas pilnu vārdu par banku jomu.

Man paveicās ar banku. Un ar laiku. Tolaik, kad atnācu strādāt uz banku, tika izveidota mūsu nodaļa, kas nodarbojās ar klientu apkalpošanu. Jūs pat nevarat iztēloties, cik vareni bija justies kā celmlauzim! Jo, kas tad te iesākumā bija? Mūsu nodaļa nodarbojās galvenokārt ar to, ka pieņēma zvanus no cilvēkiem, kuriem nebija ne modema, ne interneta, ne, vēl jo vairāk, internetbankas, un arī datori tolaik bija ne jau visiem. Bet cilvēkiem, bankas klientiem, jau bija konti. Un, lūk, viņi mums zvanīja, lai uzzinātu, kas ar šiem kontiem notiek: naudas pārskaitījumi, atlikums, transakcijas un tā tālāk. Bet mums bija modema pieslēgums internetam, kaut kādas neticami sarežģītas pieejas un paroles. Un tāds ļoti, ļoti liels dators.

Mums par labu runā mūsu vēsture, reputācija, prasme pārvarēt grūtības, tostarp pasaules finanšu krīzes, neradot zaudējumus un nervozus brīžus mūsu klientiem.

Dinozauru laikmets. Bet pagājis taču tikai nedaudz vairāk par 20 gadiem!

Iedomājieties tikai! Mūsu darbs pirms 20 gadiem bija viena gigantiska papīru aprite. Mēs rakstījām kodētus apliecinājumus, ka, lūk, no klienta ir pienācis tāds un tāds rīkojums. Uzspiedām zīmodziņus. Tad nesām šo papīru uz darījumu nodaļu, kur skatījāmies, vai mēs šādu rīkojumu varam izpildīt (vēl viens zīmodziņš), tad — uz kontroles nodaļu (zīmodziņš) un, visbeidzot, uz maksājumu nodaļu (zīmodziņš). Spējat iztēloties?!

Dažkārt klienti atbrauca pie mums uz banku. Arī tas bija vesels piedzīvojums. Bankai tolaik mūsu tagadējā ēkā piederēja tikai pirmais un otrais stāvs. Atceros: milzīgs lifts, kura šahtu ieskauj platas kāpnes, un kāpņu laukumiņā sēž un smēķē mūsu darbinieki. Bet citi darbinieki tikmēr skraida turpat apkārt un kaut ko kliedz radiotelefonos (tolaik tas skaitījās supermoderni, jo radiotelefoni bija tikko nomainījuši stacionāros, bet mobilie vēl nebija ienākuši mūsu dzīvē). Un caur šo smēķējošo un klaigājošo bankas darbinieku ierindu pie mums nāk mūsu klienti. Tagad tam vairs nespēju noticēt! Bet bija jautri.

Tā jūsu acu priekšā īstenojās tehnoloģiju revolūcija.

Un banku revolūcija arī! Piemēram, atceros laiku, kad sāka strauji attīstīties uzņēmējdarbība un tai bija vajadzīgi kredītlīdzekļi. Un jaunajām komercbankām nācās no nulles izstrādāt aizdevumu programmas. Tad es pirmoreiz uzzināju par kredītlīnijām.

Kuras no pārmaiņām jums šķitušas visiespaidīgākās?

Iespaidu atstājušas visas. Bet, ja vēlaties kaut ko uzskatāmu, pietiek vienkārši ieiet bankā. Es tikko stāstīju par to, kā te bija 90. gadu sākumā. Bet palūkojieties tagad! Liela, plaša, gaiša telpa bez iezīmētām robežām, bez sagudrotas nosacītības: lūk, šajā letes pusē mums ir banka, bet otrā — klients. Starp banku un klientu nav nekāda Lielā Ķīnas mūra. It visur — tikai caurspīdīgs stikls. Un tepat pirmajā stāvā atrodas konferenču zāle, kurā bieži pulcējas bankas valde. Tā atrodas tieši iepretim kasei, līdz ar to cilvēki, kas atnākuši uz banku, var redzēt bankas vadību un akcionārus, kuri tepat strādā — tostarp arī ar viņu naudu. Un tas notiek nevis kādā slepenā istabā aiz deviņām atslēgām, bet tepat, acu priekšā. Tā, manuprāt, ir 21. gadsimta otrās desmitgades bankas vislielākā atšķirība no 20. gadsimta beigu bankas.

Ziemas produktu relīzes prezentācija privātbaņķieru komandai

Vai jūsu uzdevumos ietilpst klientu pārliecināšana, ka jūsu banka ir vislabākā?

Mums par labu runā mūsu vēsture, reputācija, prasme pārdzīvot grūtības, tostarp pasaules finanšu krīzes, neradot zaudējumus un nervozus brīžus mūsu klientiem. Tāpēc cildināt sevi nemaz nav nepieciešams. Visas mūsu kārtis ir galdā.

Mēs spēlējam pēc tiem pašiem noteikumiem kā visas Eiropas bankas — mēs esam iekļauti globālajā banku sistēmā.

Bet jūsu darbs — tas ir darbs ar klientiem, proti, ar dzīviem cilvēkiem. Un tas nozīmē, ka tajā klātesošs komponents ir arī emocijas. Kā tas izpaužas?

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pirmās iepazīšanās intervijas, kuru mēs veicam, kad pie mums atnāk cilvēks un saka, ka vēlētos atvērt kontu mūsu bankā. Tas droši vien ir pats sarežģītākais brīdis. Jo mums, bankai, par cilvēku, kurš teju, teju kļūs par mūsu klientu, gribas uzzināt pēc iespējas vairāk — savukārt viņam, kā ikvienam normālam cilvēkam, par sevi gribas stāstīt pēc iespējas mazāk, un viņš vēlas, lai viņam neuzdotu tik daudz jautājumu. Šāda situācija ir izaicinājums. Un mūsu darbiniekam ir jāizrāda īsta meistarība, kas jau balansē uz mākslas robežas, lai pamanītos, no vienas puses, izdarīt savu darbu un, no otras, neaizkaitināt klientu. Mums ir jāuzdod jautājumi. Protams, var jau vienkārši patērzēt par gleznām. Bet tad jūs kontu neatvērsiet.

Jautājumus nosaka mūsu izstrādātā anketa, kas ir gana detalizēta. Tas ir saistīts ar to, ka pasaulē bankām izvirzītie nosacījumi kļūst aizvien stingrāki. Cilvēki to nereti uztver kā ielaušanos viņu personiskajās lietās. Bet mēs visus šos jautājumus uzdodam vienīgi tādēļ, lai pārliecinātos, ka cilvēkam, kas pie mums atnācis, patiesi piemīt viss nepieciešamais: savs bizness, ienākumi, reputācija. Viss kārtībā! Atverot kontu jaunam klientam, mūsu banka pasaules banku sistēmai garantē: šis ir uzticams partneris.

Un kā ar principu “tava drauga draugs — arī mans draugs”?

90. gados vēl bija iespējams atvērt kontu pēc dokumentiem, kas tika atsūtīti pa faksu. Bet šie laiki ir pagājuši. Mēs jau labprāt ticētu ļaudīm uz vārda, bet pasaules finanšu drošība — īpaši pēc teroraktiem ASV un citiem skumjiem notikumiem — ir stipri mazinājusies. Uz vārda nevienam vairs netic. Tagad bankas īsteno politiku “Pazīsti savu klientu”, un tas tikai paplašina uzdodamo jautājumu klāstu. Teorētiski jau šīs prasības varētu ignorēt, apmainīties rokasspiedieniem un atvērt kontu kādam patīkamam cilvēkam ar neatvairāmu smaidu. Un tā nopelnīt krietni vairāk. Vai ne?

Jā.

Bet patiesībā mēs tā nevaram rīkoties. Jo šī peļņa pēc tam gan bankai, gan klientam, gan — kas īpaši svarīgi — visiem citiem bankas klientiem var sagādāt milzu problēmas. Tāpēc mēs, no vienas puses, cenšamies saviem klientiem nodrošināt maksimālu komforta līmeni, bet, no otras, uzturam spēkā bankai nepieciešamo un pietiekamo drošības līmeni, kas garantē mūsu iekļaušanos globālajā banku sistēmā. Šajā sistēmā mūsu banka ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) pārraudzībā. Un gan uz mums, gan mūsu lielajiem Eiropas kolēģiem attiecas vieni un tie paši likumi.

Privātbaņķiera profesionālais pienākums ir pazīt savu klientu tik labi, cik vien iespējams.

Šiem likumiem grūti nepiekrist. Bet katrs klients jau vēlas, lai viņš bankai būtu tas īpašais un vienīgais — lai viņu izceltu citu vidū, zinātu pēc vārda, iedziļinātos viņa problēmās... Man šķiet, ka tagadējās transnacionālās bankas to nevar atļauties. Vai domājat, ka prasība pēc individuālas pieejas ir vecmodīga kaprīze?

Ko jūs! Mēs tiecamies veidot ilgtermiņa attiecības, tāpēc katram klientam veltām īpašas rūpes un uzmanību. Katra labā īpaši strādā triju privātbaņķieru grupa (nosacīts trijnieks). Šajā grupā ietilpst tās vadītājs un divi viņa palīgi. Patiesībā klients bankā var arī nevienu citu nepazīt.

Neticami! Toties šie cilvēki droši vien zina stāstus, kas būtu divu trīs “Zelta globusu” vērti par labāko scenāriju...

Protams! Tomēr mums nav ne laika, ne morālu un profesionālu tiesību šos stāstus pierakstīt — taču to pietiktu vismaz filmām desmit. [Smejas.] Uzreiz teikšu: nevaru padalīties ne ar vienu! Bet, kas attiecas uz jūsu jautājuma praktisko pusi, te arī ļoti palīdz tieši tas, ka vienu ģimeni apkalpo viens privātbaņķieru trijnieks.

Bet pakāpe, kādā baņķieri iedziļinās klienta problēmās, acīmredzot dažkārt ir tik liela, ka jums būtībā ir jākļūst par labiem draugiem. Tā ir?

Mēs komunicējam visnotaļ intensīvi. Klients, zvanot uz banku, jau skaidri zina, ar ko viņš runās. Un privātbaņķieru profesionālajos pienākumos ietilpst prasība pazīt savu klientu tik labi, cik vien iespējams. Mēs bieži rīkojam slēgtus bankas pasākumus klientiem. Tas palīdz veidot draudzīgas attiecības. Un vēl mūsu privātbaņķieri bieži — reizēm pat piecas sešas reizes gadā — dodas pie klientiem. Piemēram, lai atrisinātu jautājumus, kurus nav iespējams atrisināt pa telefonu: daudzi pašlaik baidās no informācijas noplūdes.

Brīdis, kad tu ierodies uz tikšanos ar klientu, attiecībām ir ļoti svarīgs. Pirmkārt, klientam ir patīkami, ka cilvēks no bankas ir ieradies īpaši pie viņa. Otrkārt, privātbaņķieris var novērtēt situāciju uz vietas, redzēt, ar ko klients nodarbojas, kāda ir viņa ražotne vai cits bizness. Treškārt, kopā pavadot laiku, izdodas labāk koncentrēties uz jautājumiem un atrast oriģinālus biznesa risinājumus.

Vai bankai nav žēl tērēties šādiem komandējumiem? Tas taču sanāk diezgan dārgs prieks.

Jā! Kaut gan, ja kāds man to būtu teicis pirms gadiem divdesmit, es tam nebūtu noticējis. Protams, mēdz būt arī brīži, kad vajag koncentrēties vienīgi uz sausiem cipariem un dokumentiem: pasaulē tendence patlaban ir tāda, ka brīvības kļūst aizvien mazāk, katra darbība tiek strikti reglamentēta, viss tiek iespiests unificētos rāmjos... Bet, ja caur šo adatas aci izdodas izlīst, tad jau var iztaisnot plecus un baudīt radošumu. Jā, jā, tieši tā! Kā izrādījies, man ir ļoti radošs darbs.

Ar kādām domām jūs uzsākāt 2016. gadu?

Ar izpratni par to, ka gads nebūs viegls. Ka nebūs nekādas vērienīgas biznesa izaugsmes. Taču mēs ne to vien esam pārvarējuši, un šis būs normāls darba gads, kas godam jānodzīvo. Un mēs to spējam. Un es to saku arī klientiem, kad tie jautā.

Un viņi jautā?

Protams. Tagad jau ik dienas notiek kādi pārsteigumi. Krievijā, piemēram, katru dienu tiek slēgtas bankas, un šo notikumu sekas netieši atbalsojas arī Latvijā. Tiek pieņemti jauni nolikumi un reglamenti, par kuriem vēl nav skaidrs, kā tos piemērot. Nav saprotams, kā mēs tagad spēsim darīt to, ko esam pieraduši darīt, ja mums jāņem vērā visi šie jaunie nosacījumi. Taču mēs pamazām tiekam skaidrībā. Šai ziņā gan par sevi, gan banku, kurā strādāju, esmu pārliecināts. Un, kad pie manis nāk cilvēki un jautā par nākotni, es viņiem mierīgi atbildu: “Dzīvosim pēc jaunajiem nosacījumiem. Un punkts.”

Saturs

Radošā grupa: Arnis Artemovičs, Ernests Bernis, Jānis Bunte, Anna Celma, Ilmārs Jargans, Jekaterina Koļesina, Sergejs Mazurs, Samanta Priedīte, Jūlija Surikova, Romans Surnačovs
Projekta menedžeres: Anna Celma, Jūlija Surikova
Intervijas: Jānis Bunte, Ingrīda Drazdovska, Konstantīns Gaivoronskis, Katrina Gordejeva, Ilmārs Jargans, Jekaterina Koļesina, Sergejs Mazurs, Romāns Meļņiks, Sergejs Pavlovs, Romans Surnačovs, Jānis Šķupelis
Tekstu autori: Leonīds Aļšanskis, Jānis Bunte, Anna Celma, Vladislavs Hveckovičs, Jānis Grīnbergs, Māris Kannenieks, Ļubova Kazačenoka, Jekaterina Koļesina, Zane Kurzemniece, Aleksandrs Pāže, Gints Pumpurs, Dmitrijs Semjonovs, Jūlija Surikova, Kaspars Vanags, Benoit Wtterwulghe
Foto: Arnis Artemovičs, Uldis Bertāns, Mārtiņš Cīrulis, Ieva Čīka, Krišjānis Eihmanis, Andrejs Hroneloks, Alise Jastremska, Valdis Kauliņš, Valts Kleins, Marks Litvjakovs, Sergejs Mazurs, Reinis Oliņš, Samanta Priedīte, Gatis Rozenfelds, Polina Viljun, LETA foto, Marka.photo, Studija F64
Korektors: Agrita Grīnvalde
Tulks: Antra Bula
Dizains: Aivis Lizums, Valters Horsts
Sadarbībā ar SIA Anonymous Publishing

Visas tiesības aizsargā LR likums Par autortiesībām un blakustiesībām.
Pārpublicēšana bez ABLV Bank, AS, atļaujas aizliegta.